Nu ko, ķersimies klāt nopietnam uzdevumam - stāstījumam par nepieradinātās mūzikas festivālu Skanu Mezs, tas ir, Skaņu Mežs.
Par lielisko vārdu "nepieradinātās" paldies jāsaka nevis man, bet organizatoriem. Tradicionālajā presē, tiesa, tika izmantots stulbāks epitets - inovatīvā.
Uz biļetes sākums bija norādīts 19.00. Tajā laikā es tik tikko biju paēdis vakariņas Lido ofigennu cūkgaļu ar sīpoliem, kas apcepti fritierī. Pēc tam aizbraucu pakaļ savam draugam Andrejam, kurš ir pseidoanarhists un panku līdzjutējs. Uzlādējuši bačas fočikiem, un morāli sagatavojušies, mēs devāmies uz Andrejsala, tas ir, krieviski Andreja sala. Andrejsala ir bijusī ostas rūpnīca, kuras teritorija tagad atdota visādiem neatkarīgiem māksliniekiem un citai radošajai jaunatnei. Mūziķi uzstājās cehā galdnieciba, tas ir, galdnieku. Kad mēs piegājām pie ceha 9 vakarā, tautas gandrīz nebija, toties tie, kas bija, pa teritoriju izplatīja pazīstamu mīlīgu smaržu, līdzīgu kafijas smaržai. Bet arī tādu bija ļoti maz.
Gabaliņš Daugavas, tālumā Vanšu tilts
Andrejsala teritorija
Peldošā darbnīca N609
Eh. Un kāpēc man nav sūda spogulenes?
Mīlīgi akmentiņi
Un ne mazāk mīlīgi zīmējumi
Skatuve gaida savus lietotājus
Festivāla pēdējā dienā uzstājās šādi kolektīvi un personas:
1.No Neck Blues Band (US)
2.Stella (EE)
3.Mazen Kerbaj & Raed Yassin & Sharif Sehnaoui (LB)
4.Prurient (US)
5.The Books (US)
6.Ural Owl (Gas of Latvia & Kaspars Rolsteins) (LV)
7. Mouse on Mars (DE)
Skaidrs, ka saraksts pat tuvu neatbilda īstenībai - NNCK sāka ap 22, bet Mouse on Mars beidza gandrīz 6 no rīta.
NNCK spēlēja to, kā viņiem ir pilni albumi - stieptu, klaudzoši dārdošu improvizāciju. Tiesa, to pavadīja performance ar izteiktu meža tematiku, lai atbilstu festivāla garam. Pirmās piecas minūtes meitene-frontmens gulēja uz muguras uz skatuves ar kājām gaisā. Kad sākās mūzika, viņa sāka mākslinieciski kājas zeķubiksēs kustināt, acīmredzami attēlojot, kā nevaldāmi aug un zied skaņu mežs. Garām viņai staigāja meža vecis, ietērpies zvejas tīklā. Rokās viņam bija pamatīgs miets, ar kuru viņš dažreiz bungoja pa skatuvi. Brīdinu uzreiz - video, īpaši noiza seti, neskan vispār nekā.
Kājas un rokas aug kā sēnes
Meitene vēlāk tomēr izauga ar galvu uz augšu, sāka dziedāt un spēlēt uz kasiotona. Izrādījās aziāte, kas it kā ir loģiski - viņas bieži ir trakas mūziķes.
Iekrita transā?
Jauneklis aizmirstoties kontrabasēja un bungoja
Tēlo strūklaciņu. Vai varbūt, vulkāniņu.
Skanēja viss kopumā diezgan mierīgi, atskaitot brīžus, kad mūziķi pavisam jau iekrita transā un dauzīja, kurš uz ko spējīgs. Pa milzīgām bungām, šķīvjiem vai vienkārši meta uz skatuves visādus metāla grabuļus. Varēja pat likties, ka, tehnikas pastiprināts, tas viss diezgan spēcīgi sit pa smadzenēm. Bet kā parādīja turpmākās uzstāšanās, tie visi vēl bija tikai ziediņi, bet īstie koki izauga vēlāk. Tomēr, uzstāšanās kopumā man patika. Iepriecināja notiekošā organiskums un vienotība, kā arī mūziķu koncentrēšanās. Apbēdināja nelielā paredzamība un redzētā vienkāršība. Galu galā, savākties un ar kaut ko izdvest kaut kādas skaņas, cenšoties atbilst situācijai - tas nemaz nav tik grūti. Mūziķi pēc skata pilnīgi normāli, nedaudz gan hipiji, bet tas nekas.
Šeit jāuztaisa interlūdija un jāpastāsta par labu lietu - kartona saliekamajiem krēsliem kārbu veidā ar balstiem. Ja ne tie, izturēt 8 stundu koncertu bez dopinga būtu neiespējami. Interesanti, ka uz NNCK visi, kuriem tika krēsli, kārtīgi sēdēja priekšā, aizmugurējās rindās padevīgi stāvēja.
Pēc NNCK uzstājās igauņu meiteņu bende Stella, kas spēlēja patupu sieviešu agresīvo elektropopu, kāds tagad savairojies vienkārši mežonīgā daudzumā. Nedaudz man viņu uzstāšanās laikā iepatikās vokālistes balss, kura lūdza publikai (dabiski) nesēdēt, bet dejot. Tā, taisnību sakot, bija pilnīgi raksturīga žanram - pakaļdarinājums bērnu kliedzieniem jpop garā. Bet skanēja diezgan mīlīgi, īpaši kombinācijā ar blondās frontvumenes spilgti sarkano glancēto jaku. Vēl iepriecināja vijolniece, kura vismaz nedaudz dažādoja drummašīnas drūmo bumsīšanu. Koncertu viņa sāka - ar īsiņu ambient partiju. Bet tālāk viņas kustības par spēli nosaukt bija grūti - retas kustības ar lociņu basbungas sitienu taktī. Toties izskatījās viņa kā ragana un ārdījās zvērīgi - man viņas entuziasmu pret šādu mūziku. Fotogrāfiju kaut kā nesanāca, diemžēl.
Pēc tam mūsu vidū materializējās daži biedri ar gariem austrumnieku vārdiem, turklāt "mūsu vidū" burtiskā nozīmē - mūziķi sasēdās publikas vidū, lai labāk būtu redzama viņu svētdarbība.
Lūk šādi te konkrēti čuvaki (tas ir mājiens uz Musique concrete , ja kāds nesaprata)
Pēc interneta sufiksa LB, kas tika nozvejots no informācijas uz projekcijas ekrāna starp uzstāšanām, kļuva skaidrs, ka onkuļi atbraukuši pie mums no Libānas. Mūziku viņi spēlēja tādu, kas pilnībā atspoguļoja viņu nevēlēšanos saukties kaut kā īsāk, kā vien dzimšanā dotajos vārdos. Proti, viņi čīkstēja, čaukstēja, berzēja un pat nedaudz grabēja un taurēja. Sākumā bija pamazliet garlaicīgi, bet pēc tam iesila un sāka trokšņot jautrāk un daudzveidīgāk.
Saspiedis stīgas un berzē metālu pret metālu, nezvērs.
Tagad zinu, kas rada manu mīļāko skaņu - kontrabasa lociņš, kas berzējas pret metāla šķīvjiem.
Tomēr uz NNCK transu un ārdīšanos tas, protams, pat tuvu nebija līdzīgi, un tāda mērķa arī nebija. Kopumā - tīri nekas, bet tāda mūzika jāklausās ar kvalitatīvu skaņu, nevis pa grabošām diskotēku tumbām, kas pārējiem mūziķiem nemaz netraucēja, un pat drīzāk otrādi.
Neiztikām arī bez plakaniem jokiem
Pēc šiem biedriem iznāca matains dīdžejs ar kompaktu pulti, nostājās ar muguru pret skatītājiem, un sāka skaņoties.
Ups! Tas, ko es noturēju par skaņošanos, bija mūzikas sākums. Gadās. Onkulis izrādījās vispār ne dīdžejs, bet gan pats īstākais noiza bļāvējs vārdā Prurient, tas ir, iekārīgais. Sākumā viņš pat mazliet ritmiski kraukšķēja un krakšķēja, bet tad sāka celt skaļumu un uzlabot trokšņa nestrukturētību. Galu galā viņš sāka ļoti neprātīgi kliegt un no visa spēka kratīt matus, neaizmirstot arī grozīt kloķus uz pults vēl lielākam noizam. Skanēja diezgan ļauni, bet skatītāji neapjuka, no zāles aizgāja pavisam nedaudzi. Setu es izturēju bez īpašām problēmām un pat par mūziķi priecājos - cilvēks izlikās uz visiem simt, nehaltūrēja un savai lietai bija nodevies bez atlikuma.
Tas, kas nedaudz apbēdināja, bija fakts, ka pēc viņa uzstājās The Books, kurus es vispār ļoti gaidīju. Pēc dziļā un jaudīgā noiza publika bija pārāk iekarsusi, un tai vajadzēja nolaist tvaiku. Tas noveda pie lieka trokšņa un pļāpības zālē, kā dēļ Books'iem nācās celt skaļumu, kas viņu mūzikai ir stingri kontrindicēts.
Kāda nu sanāca
Neskatoties uz to, The Books atstāja brīnišķīgu iespaidu. Viņu mūzika - ļoti labestīga un atjautīga, bet paši viņi izskatās kā no debesīm nolaidušies eņģeļi. Tādus smaidus un maigumu es cilvēkos nebiju redzējis velns zina cik ilgi. Vieglumu un eleganci viņiem izdevās saglabāt pat koncerta variantā, plus mūzika kļuva vienkāršāka un ne tik samākslota, kā uz diskiem, kas ir pat patīkamāk. Līdz tam laikam, starp citu, publika jau bija iekarsināta un blīvi stāvēja pie skatuves, nedodot iespēju neko redzēt uz kartona taburetēm sēdošajiem. Bet skatīties bija uz ko. Pols Dejongs ļoti artistiski pozēja un lieca galvu uz dažādām pusēm, virtuozi spēlējot čellu. Niks Zammuto akurāti un precīzi šķindināja ģitāru un dažreiz dziedāja ar datoru izkropļotā gaisīgā balsī. Bet uz ekrāna tajā laikā tika spēlētas ļoti jautras un mīlīgas videokolāžas, kas lieliski atbilda mūzikai.
Pēc Grāmatām mūs uzmundrināja pazīstamais latviešu elektroniķis Gas Of Latvia ar biedriem, kuru kopīgais projekts saucās Ural Owl. Kā viegli pamanīt, festivāla organizatori līdz šim brīdim prasmīgi pamīšus lika setos nosacīti klusu un nosacīti skaļu mūziku. Pie kam The Books uzreiz var nosaukt par pašu vieglāko un patīkamāko grupu festivālā. Loģiski, ka pēc viņiem uzstājās vissmagākā visās nozīmēs komanda.
Gas Of Latvia, kura īsto vārdu it kā neviens nezina
Izskatījās šī uzstāšanās ārkārtīgi tehnoloģiski un profesionāli, pie tam neiztika arī bez mākslinieciskiem izgājieniem. Pa kreisi uz skatuves bija cilvēks, kurš dažreiz ņēma rokās ģitāru un kropļojošo primočku ar kloķiem, bet visbiežāk no visa spēka neritmiski bungoja pa elektronisko bungu iekārtu ar vienu roku un vadīja roku virs kaut kā līdzīga termenvoksam ar otru. Viņu jūs redzat bildē.
Pa labi aiz klēpjdatora ar iekostu ābolu sēdēja mazliet plikgalvains apaļvaidzis onkulis vārdā Kaspars, kurš izjuta neticamu spriedzi, cenšoties apstrādāt skaņu visviltīgākajā veidā. Sviedri no viņa lija aumaļām, bet pūles atmaksājās: tādu sarežģītību, samudžinātību un neritmiskumu es biju dzirdējis tikai izdevniecības Sonig produkcijā, taču tur tā bija studijā nolaizīta, bet te tas notika dzīvajā. Ne jau ka es būtu liels sarežģīta noiza vai viltīga profesionālisma fans, bet šeit izdevās mani pārsteigt.
Pat ar to jau būtu gana atzīmei "labi", bet bija taču vēl arī mākslinieciskā daļa. Tā bija iekārtota tā: skatuves vidū stāvēja meitene apģērbā kā Patvertnes iemītniecei no spēles Fallout. Tas, ka tērps ir tieši no turienes, līdz manīm pieleca ne uzreiz, taču par to nav šaubu: zils, apspīlēts džemperis un triko, ar dzeltenu svītru-jostu vidū. Ainu noslēdza balti laboratorijas cimdi, kas saistīti vairs ne ar spēli, bet ar to, kādas darbības meitene veica. Darbības bija nehumānas un zināmā mērā šokējošas. Pašā centrā uz paaugstinājuma stāvēja būris ar kāmjiem, kuri ne tikai piespiedu kārtā klausījās visu šo absolūti neizturamo troksni, bet vēl arī cieta no neritmiski slēgāta prožektora, kas tika pavērsts tieši uz viņiem. Un, lai atstātu vēl lielāku iespaidu uz publiku, meitene filmēja kāmjus ar kaut ko līdzīgu webkamerai, kuras attēls, izkropļots un izkrāsots, tika translēts ar projektoru uz lielā ekrāna aiz skatuves. Ar to jau pilnīgi pietiktu atzīmei "teicami", bet bija vēl viena meitene, ģērbusies sudrabainās drēbēs retrofutūrisma stilā. Viņa domīgi klīda pa skatuvi ar priecīgu smaidu, turot rokās divus mikrofonus. Dažreiz viņa pašūpoja galvu, dažreiz taisīja deju pa, bet reizēm, kad mūzika nedaudz pieklusa, sāka nikni kliegt un dziedāt mikrofonos, it kā kompensējot mūzikas zaudēto niknumu un spēku.
Publika karsti uzņēma visus līdz tam uzstājušos mūziķus, ieskaitot Prurient'u, un ļoti ilgi aplaudēja. The Books pat uzstājās uz bis. Bet Ural Owl gadījumā skaņas neizturamību un skaļumu mūziķi spēja pacelt kvalitatīvi jaunā līmenī, īpaši ņemot vērā pieklājīgo seta garumu (vairāk par 50 minūtēm, kā man šķita). Zāle krietni paretinājās un piegura - uzmundrinošu bļāvienu un aplausu beigās gandrīz nebija. Par iemeslu es uzskatu to, ka Ural Owl sasniedza noiza mūziķu ideālu, kā es to saprotu - lai mūzikai nebūtu struktūras un ritma, bet pie tam tā nebūtu tikpat garlaicīga un vienveidīga kā baltais troksnis. Ja Prurient bija kaut kādā izkropļotā nozīmē melodisks, kāds mēdz būt ekstrēmais metāls, tad Ural Owl bija aiz sarežģītības robežām pat rūdītajai Sound Forest'a publikai. Tomēr reizēm arī viņi padevās un mazināja spiedienu. Tieši tādā momentā cieši klāt skatuvei pienāca angliski runājošs jauns cilvēks (kas līdz tam laikam nebija grūti) un kaut ko viņiem kritiski, bet atzinīgi uzkliedza. Man nez kāpēc likās, ka tas bija pats Prurient, un ka kliedza viņš "Neatslābiniet spiedienu, sprāgušie tārpi!". Mans draugs pamanījās nogulēt, sēžot uz krēsla, pusi no Ural Owl uzstāšanās. Sanāk, Prurient'a vārdos bija daļa taisnības. Droši vien var maukt vēl stiprāk, bet man ko tādu iedomāties grūti.
Pēc gāzeniekiem uzstājās paši galvenie hedlaineri - vācu elektroniskie pop-izgudrotāji Mouse On Mars. Viņi pacentās pataisīt skaņu labāku un kvalitatīvāku, un šim mērķim pat pagrieza pret sevi monitoru tumbas. Sets bija izteikti dejojams, un glamūrīgās tusētājas, kādu nezināmu iemeslu dēļ festivālā bija milzīgs daudzums, beidzot atlaidās ne pa jokam. Nezinu, kā tas pelītēm izdevās, bet skaņu viņiem sanāca uztaisīt vēl skaļāku, nekā pat Gas Of Latvia, vai vismaz tā šķita manām diennakts negulēšanas nomocītajām smadzenēm. Atzīstos, te es jau neizturēju un pusi viņu uzstāšanās pavadīju ārā. Tomēr ātri vien atklājās, ka pat tur viss ir lieliski dzirdams. Pelītes no Marsa izsauca vienreiz uz bis, bet kopumā viņi spēlēja pavisam neilgi, lai gan publika bija gatava dejot bezgalīgi. Uz mani viņu uzstāšanās atstāja vidēju iespaidu. Profesionāli un dejojami aizraujoši, un arī paši viņi kolbasījās zvērīgi, bet kaut kā ne īpaši novatoriski un nepieradināti, atšķirībā no pārējiem mūziķiem (ja neskaita Stella's patupo bumsīšanu). Lai gan nevar neatzīt, ka vāciešu firmas skaņa ir diezgan viltīga un samudžināta arī koncerta variantā.
Kādus var izdarīt secinājumus?
No-Neck Blues Band tā ir jauda, bet viņiem patiešām vērts uzstāties stihiskos hepeningos zem klajas debess - festivāla formāts ierobežo viņu mūziku un pavājina tās spēku. Stella vietām ir pārāk jau nu trula bumsīšana, bet, ja pievilktu idejisko daļu, perspektīvas ir. Libāniešiem derētu uzstāties nelielā koncertzālē inteliģencei un estētiem, nevis cehā starp kontrkultūristiem. The Books koncertā skan ne mazāk labi kā albumā, turklāt vēl arī ne tik samudžināti. Prurient iepriecināja ar to, ka atdevās līdz galam. Mouse On Mars manas cerības nedaudz neattaisnoja - viņu mūzikai vajadzīga kvalitatīva albuma skaņa, bet deju setu no dīvainas elektronikas spējīgi uzmeistarot daudzi.
Man personīgi par atklājumu kļuva Ural Owl uzstāšanās. Patīkami zināt, ka Latvijā ir tāda līmeņa mūziķi. Protams, tādu mūziku ir grūti klausīties mājās, bet reizi gadā noteikti ir vērts iztīrīt ausis no melodiskā popa sēra korķiem.